Kinorežisors un operators Gunārs Bandēns dzimis 1946. gada 17. janvārī Lietuvā, Jonišķu rajonā. Mācījies Jelgavas 2. vidusskolā (līdz 1970), apguvis kinooperatora specialitāti Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā (1973 - 1978).

No 1970. gada līdz 1990. gadam strādājis Rīgas kinostudijā par dokumentālo filmu operatora asistentu, tad par operatoru, veidojis sižetus kinožurnālos Padomju Latvija, Sporta apskats, Māksla. Pirmā patstāvīgā filma - Aivara Freimaņa kinoapraksts Fragments (1976) par rīdziniekiem, kas ceļ Baikāla-Amūras maģistrāli, Bandēns ir arī šīs filmas scenārija līdzautors. Bijis operators Laimas Žurginas filmai Rūdolfs Blaumanis (1979, kopā ar Kalvi Zalcmani), Imanta Brila filmai Tēva rokas (1981), tomēr vairāk pievērsies sporta tematikai - bijis pirmais operators, kurš žurnālam Padomju Latvija filmējis bobsleja dzimšanu Latvijā (Nr. 25/1980), bijis scenārija līdzautors un operators Anša Epnera filmai Aiziet! (1984) par PSRS bobsleja izlasi un tās startiem Sarajevas olimpiskajās spēlēs; šī filma saņēma otro godalgu Vissavienības sporta filmu festivālā. Astoņdesmitajos gados visnozīmīgākais Bandēna operatordarbs ir Augusta Sukuta dokumentālā filma Balss (1986).

Strādājis Rīgas Videocentrā (1990 - 1991), kopš 1991. gada strādā kā neatkarīgais kino režisors un operators, veidojot apjomīgu videoarhīvu. Gunāra Bandēna režisētā dokumentālā filma Ciešanu laiks (1992) tapusi kā veltījums operatoriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem. Viņa nākamā filma Pēdējais bastions (1993) stāsta par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā, izrādīta ASV, Kanādā, Austrālijā.

Gunāra Bandēna 2005. gada filma Tramvajs, vārdā Kalpotājs 2005. gadā tika nominēta kā labākā īsmetrāžas dokumentālā filma Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps; Gunārs Bandēns un viņa meita Elīna Bandēna tika atzīti par labākajiem dokumentālās filmas operatoriem.