Rolands Kalniņš

Kinorežisors Rolands Kalniņš dzimis 1922. gada 9. maijā Ludzas apriņķa Istras pagasta Vecslabadā ierēdņa ģimenē. Mācījies Rīgas 1. vidusskolā (1937-40), strādājis ostā, izvadājis maizi, bijis izsūtāmais zēns laikrakstā Jaunākās Ziņas un Armijas ekonomiskajā veikalā (vēlākais universālveikals, tagad Galerija Centrs), ārštata sporta žurnālists laikrakstos Padomju Latvija un Cīņa, jo pats daudz nodarbojies ar vieglatlētiku un basketbolu. Mākslas lietu pārvaldes Teātra daļas inspektors (1945-46).

No 1947. gada strādājis Rīgas kinostudijā, kinorežisora profesiju apguvis praktiskā darbā - vispirms bijis režisora asistents pirmajā padomju Latvijas spēlfilmā Mājup ar uzvaru (1947), turpmāk strādājis režisoru Jūlija Raizmana (Rainis, 1949), Pāvela Armanda, Leonīda Leimaņa (Salna pavasarī (1955), Kā gulbji balti padebeši iet (1957), Nauris (1957), Latviešu strēlnieka stāsts (1958) u.c.) filmu uzņemšanā.

Spēlfilmu režijā debitējis ar filmu Ilze (1959), bijis līdzrežisors filmai Vētra (1960), uzņēmis televīzijas īsfilmu Pazemē (1963).

Ideoloģisku motīvu dēļ vairāki Kalniņa darbi daļēji izolēti no kinoprocesa - filma Es visu atceros, Ričard! (1966), kas stāsta par latviešu leģionāru likteņiem Otrajā pasaules karā, cenzūras iejaukšanās dēļ pārmontēta, tikai 20 gadus vēlāk demonstrēta ar autoru doto nosaukumu Akmens un šķembas. Arī filma Elpojiet dziļi! (1967) plašākam skatītāju lokam kļuva pieejama tikai 1986. gadā, tās centrālā tēma - savdabīgas radošas personības metodiska iznīcināšana. Savukārt filma Piejūras klimats (1974) aizliegta jau ražošanas procesā, saglabājušies tikai 870 m (40 minūtes) darba materiāla.

Filmā Ceplis (1972) Rolands Kalniņš meistarīgi apvienojis farsa, ironijas un psiholoģiskas drāmas elementus, sporta dzīves problēmām veltītajā lentē Karalienes bruņinieks (1970) saplūdinājis dokumentalitāti ar inscenējumu. Ar lakoniskiem līdzekļiem pārliecinošs 20. gadsimta 30. gadu Rīgas tēls radīts filmā Akmeņainais ceļš (1983). Citas spēlfilmas: Trīs dienas pārdomām (1980), Spēle notiks tik un tā (1985), Ja mēs visu to pārcietīsim (1987), Tapers (1989), pēc ilga pārtraukuma atgriezies spēlfilmu režijā ar darbu Rūgtais vīns (2007).

Veidojis dokumentālo portretfilmu par aktrisi Viju Artmani - Saruna ar karalieni (1980, Lielā Kristapa balva), dokumentālo videofilmu Mūžīgais Fausts (1999), vēl vairākas dokumentālās un videofilmas. Filmu studijas Trīs dibinātājs un vadītājs (kopš 1989), studijā producētas spēlfilmas Cilvēka bērns (1991, Jānis Streičs), Ligzda (1995, Aivars Freimanis), Tālivalža Margēviča dokumentālās filmas par Jāni Pujātu, Jāni Stradiņu, Pēteri Vasku, Ulda Brauna dokumentālā filma Ardievu, XX gadsimt! (2005). Par Rolandu Kalniņu uzņemta videofilma ciklā Kinogadsimts Latvijā (1999). Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1998), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2005. gadā saņēmis Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.