Atskatoties uz 2008. gadu (un pieverot acis uz krīzes apēnoto nākotni), jāatzīst, ka Latvijas filmu nozarei ir klājies salīdzinoši labi, pat tik labi, ka nozares profesionāļi gada beigās atļāvušies nospraust sev jaunus izaicinājumus.

Šoreiz gadumija ir īpaši pateicīgs laiks Latvijas filmu nozarē paveiktā apkopošanai, jo 5. decembrī notika nozares profesionāļu seminārs, kura ievadā Nacionālā Kino centra (NKC) direktore Ilze Gailīte Holmberga sniedza pārskatu par svarīgākajām aktualitātēm un situāciju kopumā. Tieši semināra nosaukumā arī tika izvirzīts jaunais izaicinājums – Miljons piecos gados, ar to uzsverot, ka pašmāju filmām tiek meklēti ceļi uz virsotnēm gan skatītāju skaita ziņā, gan pasaules mēroga panākumos (jo par miljonu tikpat labi var atzīt arī Oskara balvu Latvijas filmai).

Varbūt pirmo reizi pēc ilgiem laikiem filmu nozares profesionāļi ir atzinuši, ka galvenā nozares problēma vairs neslēpjas finansējuma trūkumā – tas dažu pēdējo gadu laikā ir pieaudzis divkārt (no apmēram diviem miljoniem latu 2005. gadā līdz gandrīz 4,5 miljoniem 2008. gadā). Tiesa, 2009. gadā kopējais nozarē pieejamais finansējums saruks, jo visu valsti pārņēmušās krīzes laikā neizbēgami cietīs arī filmu nozares kopējais budžets.

Tomēr ir lietas, ko var veikt arī bez liela finansējuma piesaistīšanas, un vairākus tādus ceļus iezīmēja arī semināra rezultāti, kurus arī jau var pieskaitīt Latvijas filmu nozarē 2008. gadā paveiktajam. Piemēram, filmu projektu konkursiem, ko var uzskatīt par Latvijas filmu tapšanas izejas punktu, ir izstrādāti un pieņemti stingri strukturēti vērtēšanas kritēriji, caurskatāmā sistēmā ar atsevišķu punktu skaitu vērtējot visus svarīgākos posmus filmas ceļā no idejas dzimšanas līdz skatītājam. Ar šiem kritērijiem eksperti strādās jau 2009. gada pirmajos konkursos, un turpmāk konkursu neveiksminiekiem nebūs iemesla apgalvot, ka Kino centrā naudu projektiem saņem tikai „savējie un radinieki”.

Vēl uz filmu nozares papīru sakārtošanu attiecas fakts, ka 2008. gada pirmajā pusē Latvijas filmu nozares valsts atbalsta shēma rekordīsā laikā tika saskaņota ar Eiropas Komisiju; šis process gan uz pāris mēnešiem pavasarī iekavēja valsts naudas dalīšanu, toties tagad būs miers uz sešiem gadiem. Apstiprināti arī Ministru kabineta Filmu klasifikācijas noteikumi – nu arī latviešu filmas, kā tas pieņemts Eiropā un pasaulē, tiks iedalītas pa vecuma grupām, tā ka apritē atgriežas teiciens „līdz 16 gadiem...”, tikai tolerantākā formā – nevis aizliegts, bet nav ieteicams.

Vēl viens nozarei ļoti svarīgs papīru jautājums – Filmu likums, par kura drīzo spēkā stāšanos Neatkarīgās lappusēs ticis sapņots, gan aprakstot 2005. gada, gan 2006. gada notikumus. Likums joprojām nav pieņemts, tomēr nonācis pieņemšanai tuvāk kā jebkad – ticis cauri Saeimas pirmajam lasījumam.

Jaunas tendences

2008. gadā esam pieredzējuši apmēram trīsdesmit filmu pirmizrādes, bet pilnmetrāžas spēlfilmas starp tām bija trīs. Pavasarī ekrāna dzīvi uzsāka jaunā režisora Jāņa Norda filma Amatieris, kas līdz šim jau ir izraisījusi pietiekami lielu publikas interesi – apmēram 12 000 skatītāju, un šis skaitlis vēl pieaugs, jo producenti saņēmuši NKC atbalstu filmas izrādīšanai ārpus Rīgas.

Otra pirmizrāde notika novembrī, un vēl janvāra sākumā kinoteātra Rīga repertuārā ir Unas Celmas filma pusaudžiem un viņu vecākiem Kur pazudis Elvis? Šī filma ir viena no liecībām par jaunu, skatītājiem draudzīgu procesu, kas uzsākts 2008. gadā – Nacionālais Kino centrs kopš rudens atbalsta Latvijas filmu pirmizrādes kinoteātrī Rīga ar noteikumu, ka filma pēc pirmizrādes paliek kinoteātra repertuārā, kamēr vien skatītāji uz to nāk. Tādā veidā tiek novērsta absurdā situācija, ka filmas Latvijā ražo gan, bet skatītāji tās neredz, un jau 2008. gada nogalē rezultāti ir apsveicami – pirmoreiz kopš ilgiem laikiem kinoteātra Rīga repertuārā katru nedēļu bijušas vismaz trīs četras jaunas latviešu filmas: dokumentālās Monētas dubultportrets, Trejādas saules, Ināras Kolmanes filmu programma, arī animācijas studiju Dauka un Animācijas brigāde programmas.

Starp citu, atjaunotā kinoteātra Rīga darbība apliecina, ka Latvijas skatītājs arvien vairāk interesējas tieši par pašmāju filmām – varbūt būs jau atēdies ārzemju produkciju? Vismaz valsts svētku laikā pārpildīti bija tieši vietējo filmu seansi – spēlfilmas Rīgas sargi un Vienīgā fotogrāfija, restaurētais Limuzīns Jāņu nakts krāsā, arī kinožurnālu programma Latvijas desmitgades hronikās, un papildseansi pieprasītākajām filmām tika iekārtoti uz ārzemnieču rēķina.

2008. gada trešā pilnmetrāžas spēlfilma – Latvijā līdz šim nezināmā režisora Jāņa Rutmaņa Kailums - pirmizrādi piedzīvoja 18. decembrī; tā apliecina vēl kādu arvien plašāku tendenci Latvijas filmu nozarē – filmas top arī bez valsts atbalsta. Līdz šim tas bija izteiktāk manāms ap Lielā Kristapa laiku, kad pēkšņi uzradās un festivālam tika pieteiktas kinovidē līdz tam nezināmas filmas un pat nezināmi autori, bet 2008. gadā esam piedzīvojuši, ka bez valsts atbalsta uzņemta filma (Padomju stāsts) pat izraisījusi vispārēju ažiotāžu plašā amplitūdā – no starptautiska skandāla līdz Triju Zvaigžņu ordenim, ko saņēma filmas autors Edvīns Šnore. Šāda producentu patstāvība ir visnotaļ apsveicama lieta, jo paplašina filmu uzņemšanā izmantojamā finansējuma avotu loku un slinkākajiem producentiem pierāda, ka īsta filmas producēšana neaprobežojas ar projektu monotonu pārnēsāšanu no Kino centra uz Kultūrkapitāla fonda konkursiem.

Filmas un skatītāji

Par augstāko punktu Latvijas filmu attiecībās ar skatītāju varētu saukt 2008. gada 6. janvāri – šajā dienā Rīgas sargu skatītāju skaits sagrāva līdzšinējo Titānika rekordu, sasniedzot skaitli 139 442. Rīgas sargu skatītāju pulks turpināja augt vēl visa gada garumā, tomēr šis fenomens nevar vienā mirklī atrisināt citu filmu pietiekami sarežģītās attiecības ar skatītājiem. Statistika rāda, ka pēdējos četros gados pirmizrādi piedzīvojušas 14 pilnmetrāžas filmas (divas animācijas un 12 spēlfilmas), kopā tās pulcinājušas apmēram 370 000 skatītāju. Izskatās tīri pieklājīgi, bet, ja atceramies, ka nu jau apmēram 250 000 no tiem ir Rīgas sargu pienesums un ir vēl tikai dažas filmas, kuru skatītāju skaits pārsniedz kaut vai 10 000, tad aina nebūt tik priecīga nešķiet. Problēmas sakņojas dīvainajā apstāklī, ka daļa producentu īsti nejūt vajadzību savu filmu pēc pabeigšanas kādam arī parādīt, izņemot pirmizrādes viesus, lai gan jau vairākus gadus Nacionālajā Kino centrā var saņemt finansiālu atbalstu nākamajam projektam, ja iepriekšējā filma sasniegusi labus panākumus izplatīšanā. Tomēr jāatzīst, ka vaina ir ne tikai producentos – arī kinoteātri nav pārāk atsaucīgi, jo neuzskata Latvijas filmas par komerciāli izdevīgu preci.

Arī šīs problēmas tika apspriestas nozares seminārā, kur skaidri tika iezīmēti pieci iespējamie līmeņi un veidi Latvijas filmu izplatīšanā un nosprausti turpmākie soļi katra veida attīstīšanā. Blakus jau minētajam atbalstam filmu demonstrēšanai kinoteātrī Rīga 2008. gadā esam piedzīvojuši vēl vienu revolucionāru pavērsienu Latvijas filmu izplatīšanā – Valsts svētku nedēļā nacionālais hīts Rīgas sargi DVD formātā ar NKC atbalstu tika parādīts apmēram 350 kultūras namos visā Latvijā, vienlaikus sasniedzot apmēram 40 000 skatītāju, un šādā veidā ir iezīmēts jauns ceļš arī citām latviešu filmām, jo Rīgas sargu komanda ir gatava savā pieredzē dalīties arī ar citiem producentiem.

2008. gadā izgudroti un sākuši darboties vēl divi jauni paņēmieni Latvijas filmu tuvināšanā skatītājiem – kinoteātrī Rīga kopš decembra sākuma pirms repertuārā iekļautajām pilnmetrāžas filmām tiek demonstrētas pašmāju autoru īsfilmas, savukārt kompānija Kinoklubs tirdzniecības vietās visā Latvijā pamazām izvieto stendus Best Baltic, kur nopērkamas dažādu Latvijas studiju filmas DVD formātā. Tikmēr Nacionālais Kino centrs sadarbībā ar producentiem un valsts aģentūru Kultūras informācijas sistēmas 2008. gada otrajā pusē rūpīgi strādājis, gatavojot projektu www.filmas.lv, kas paredz iespēju bez maksas noskatīties Latvijas filmas 874 bibliotēkās visā valstī – par šo projektu plašāka publika uzzinās 2009. gada pirmajos mēnešos.

Visu šo aktivitāšu rezultātā plaisa starp Latvijas filmām un skatītāju rūk – ne velti rudenī uz LTV raidījuma 100g kultūras provocējošo jautājumu „Kāpēc neskatāties latviešu filmas?” 50% skatītāju atbildēja: „Tā nemaz nav, skatos regulāri!”

Mūsējie pasaulē

Arī pasaulē Latvijas filmas joprojām mīl un skatās, turklāt arī tur skatītāju skaits aug. Piemēram, studijas Animācijas Brigāde leļļu filmas, kurām īpaša reklāma jau sen vairs nav nepieciešama, gūst panākumus gan festivālos, gan plašās dažādu tautu masās – 2008. gada februārī Berlīnes festivāla konkursa skatē startēja Ēvalda Lāča debija Jaunā suga, bet oktobrī šī pati filma kopā ar Jāņtārpiņu un vēl dažiem studijas darbiem uzsāka vērienīgu ceļojumu pa Francijas kinoteātriem. Programma ar nosaukumu Le Bal de Lucioles & autres courts tika pavairota apmēram četrdesmit kopijās 35 mm formātā, un tūres organizētāji no franču izplatīšanas kompānijas Cinema Public prognozējuši, ka kopiju skaits varētu augt, jo arī skatītāju skaitam ir tendence pieaugt – līdz decembra sākumam Latvijas filmiņas bija noskatījušies jau apmēram 50 000 franču bērneļu, pirmajās nedēļās pārspējot pat jauno Šreku. Filmu programmai līdzi pa kinoteātriem ceļo filmu leļļu izstāde, novembra sākumā pa Francijas pilsētām tūrē devās arī filmu producents Māris Putniņš ar kolēģiem.

Par lielāko 2008. gada uzdrošināšanos starptautiskajā mērogā varētu saukt faktu, ka Latvija pirmoreiz pēc 16 gadu pauzes ir atvēzējusies pat uz spēlfilmu Oskariem – ASV Kinoakadēmijas balvai par labāko ārzemju filmu pieteikts nacionālais grāvējs Rīgas sargi. Tiesa, animācijas jomā šis ceļš jau iemēģināts, un arī šogad filmu studija Rija bez liela trokšņa jau pārvarējusi pirmo pakāpienu ceļā uz labākās animācijas Oskaru, startējot ar Signes Baumanes filmu Veterinārārsts (2007). Par to, kā Latvijai šogad klāsies skrējienā pēc zelta vīriņiem, nākamās ziņas gaidāmas janvāra beigās, bet finišs, ja līdz tam tiksim, – 22. februārī.

Latvijas filmas 2008.gadā ir saņēmušas nopietnas nominācijas, kas gan balvās nepārvērtās – piemēram, Jura Poškus spēlfilma Monotonija tika izvirzīta Krievijas Kinoakadēmijas balvai Nika, bet Lailas Pakalniņas Uguns saņēma Eiropas filmu akadēmijas nomināciju Labākā Eiropas īsfilma. Toties debitanta Egila Medņa animācijas filma Kuģis 2008. gadā pierādīja, ka mūsu filmas spēj konkurēt arī tehnoloģisko novitāšu laukos. Tā ir pirmā filma Latvijā, kas veidota datorspēļu tehnoloģijā Machinima, un jau saņēmusi profesionāļu atzinību – augustā filma izpelnījās žūrijas balvu Kalifornijas festivālā Next Generation Machinima Contest, bet novembrī triumfēja Ņujorkā, Machinima Filmfestival, kur Kuģis saņēma trīs galvenās balvas (Labākā režija, Labākā neatkarīgā filma un The Best of the Festival) un bija nominēts vēl četrām balvām (par labāko montāžu, operatora darbu, dizainu un virtuālo performanci).

Pabeidzot starptautisko apskatu, jāpiebilst, ka Latvijas kinoveidotāji prot izmantot arī Eiropas fondu naudu – 2008. gadā no dažādām Media fonda kabatām Latvijā nonākuši Ls 342 925, kas izmantoti gan filmu daļējai finansēšanai (Kur pazudis Elvis?, Klucis. Nepareizais latvietis, Parāds Afganistānai un citas), gan festivāliem (Arsenāls un Baltijas jūras dokumentālo filmu forums), gan Eiropas filmu izplatīšanai. Savukārt citā Eiropas fondā Eurimages Latvija šoruden izcīnījusi finansiālu atbalstu 350 000 eiro apmērā topošajai pilnmetrāžas animācijas filmai Zelta zirgs, un tas ir nozīmīgs panākums arī tāpēc, ka pirmoreiz Eurimages atbalstītā projektā Latvijas puse ir dominējošā, kopražojuma partneriem no Luksemburgas un Lietuvas šajā filmā teikšana ir mazāka.

Tiesu lietas

Atgriežoties Latvijā, jāatzīst, ka 2008. gads Latvijas filmu nozarē bijis iezīmīgs arī kādā ne visai patīkamā veidā – parādījušies producenti, kas par labāko reakciju uz konkursā noraidītu projektu uzskata tiesu darbus. SIA Eho Filma un producents Jānis Vingris konkursā nesaņēma atbalstu īsfilmai Pēdējais Lāčplēsis un iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, tāpat rīkojās arī SIA Radošā apvienība „Rīgas kinostudija”, kas nesaņēma atbalstu dokumentālajai filmai Padoties aizliegts!, turklāt gribēja arī apturēt gandrīz visas nozares darbu - naudas izmaksāšanu konkursā atbalstītajiem spēlfilmu un dokumentālo filmu projektiem, jo protestēja pret ekspertu lēmumu nelielu daļu no dokumentālajām filmām paredzētās naudas novirzīt spēlfilmām. Šī prasība divās instancēs ir noraidīta, lietas izskatīšana noteikta 2010. gada 11. maijā, bet Pēdējā Lāčplēša procesa tiesas sēdes datums vēl nav zināms. Jau šis fakts vien liecina, ka tiesāšanās vismaz Latvijā nu nepavisam nav tas ātrākais un konstruktīvākais problēmu risināšanas paņēmiens, tomēr filmu nozarē šobrīd procesā ir vēl divas tiesu lietas, kas aizsākušās jau 2007. gadā. Antons Petrovskis, kurš pieteicās privatizēt 125 latviešu filmas, Administratīvajā rajona tiesā sūdzējās par Ministru kabineta izsniegto privatizācijas atteikumu, tiesa sūdzību noraidīja, bet Petrovskis pirmās instances lēmumu pārsūdzēja; nākamās tiesas sēdes datums vēl nav zināms. Otrs tiesas process saistīts ar Rīgas kinostudijas pašreizējo vadītāju pārliecību, ka viņiem ir tiesības rīkoties ar padomju laikā uzņemtajām filmām, tāpēc šīs tiesības tikušas nodotas dāņu firmas Voxell pārstāvjiem; savukārt no Nacionālā Kino centra nolikuma izriet, ka šīs filmas ir Latvijas kultūras mantojums un ar tām rīkoties var tikai valsts, šajā gadījumā NKC. Pirmā tiesas sēde noteikta 2009. gada 20. janvārī.

Vecās, labās vērtības

Stāstu par vecajām, labajām filmām tomēr var turpināt uz pozitīvas nots - 2008. gads kļuvis par pagrieziena punktu šajā ieilguši sāpīgajā jautājumā. Nozares finansējuma apjoms un Eiropas fondu palīdzība ļāva Nacionālajam Kino centram beidzot ķerties pie veco filmu restaurācijas un digitalizācijas, starpvalstu līmenī sadarbojoties ar Krievijas arhīviem un skandināvu profesionāļiem filmu restaurācijā (starp citu, arī šo darbu starptautiskais vēriens un finansiālā ietilpība pierāda, ka ar filmu mantojumu jēgpilni rīkoties var tikai valsts institūcija, nevis privāta kompānija).

Pirmā restaurētā klasikas pērle – Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā – uz kinoekrāniem parādījās novembrī kā dāvana Latvijas 90. jubilejā, un process turpinās – jau 2009. gada pirmajā pusē apritē atgriezīsies vēl divas restaurētas filmas, tuvāko gadu plānos ir apmēram 40 spēlfilmas, 30 dokumentālās filmas un tikpat animācijas filmas, taču viss atkarīgs no finansējuma.

Par restaurēto filmu jauno dzīvi rūpējas arī Rīgas Kinomuzejs, taču tā nav muzeja vienīgā darbības joma. Kopš 2006. gadā piedzīvotās pārcelšanās no Šmerļa uz Vecrīgu Kinomuzejs attīstās aizvien enerģiskāk, un to novērtē arī publika – 2007. gadā muzeja pasākumus apmeklēja 8600 viesi, bet 2008. gadā – jau apmēram 16 500. Skatītāju interesi šajā gadā piesaistīja divas vērienīgas izstādes – Kustības fenomens jeb Kā piedzima kino gada pirmajā pusē un Rīgas puika. Sergejs Eizenšteins kopš jūnija. Novembrī kinoteātrī Rīga Kinomuzejs sarīkoja kinoklasikas filmu skati Eizenšteins. Vigo. Dreiers nedēļas garumā, kopš 8. janvāra muzejā darbojas Latvijas un pasaules filmu sinematēka, kopš rudens sestdienās notiek nodarbības bērniem Es un kino, bet lekciju cikli un filmu skates rīkotas visa gada garumā.

Ar veco labo filmu celšanu publicitātes saulītē 2008. gadā strādāts arī ārpus muzeja sienām – iekļaujoties Kultūras ministrijas rosinātajā Latvijas Kultūras kanona izstrādāšanā, arī filmu nozarē kopš pavasara strādā pieci eksperti – Valentīna Freimane, Dita Rietuma, Kristīne Matīsa, Jānis Putniņš un Uldis Tīrons. Viņu izveidotais 30 kanona pretendentu saraksts šobrīd lasāms mājaslapā www.kulturaskanons.lv, bet galīgais saraksts – 12 filmu nozares vērtības – tiks izveidots 2009. gada janvāra beigās.

Citām Latvijas kultūras nozarēm blakus filmu nozare nostājusies arī kultūras periodikas ziņā – pēc vairāku gadu pārtraukuma 2008. gadā regulāru darbību atjaunojis žurnāls Kino Raksti, atšķirībā no agrākā modeļa tas iznāk sešas reizes gadā un ir arī abonējams. Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts žurnālam piešķirts arī izdošanai 2009. gadā, un gribētos cerēt, ka jaunajā gadā Latvijas filmu nozares attīstība nodrošinās Kino Rakstiem arvien vairāk pozitīvu jaunumu un tēmu, skatītāji atradīs sev piemērotas filmas, bet kinoveidotāji – izcilas idejas un paņēmienus to realizēšanai, lai mērķtiecīgi tuvotos pašu nospraustajam mērķim Miljons piecos gados.