Kristīne MATĪSA, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2005. gada jūnijs

Šonedēļ latviešu kinomīļotājam ir, kur izvērsties, - Kinogalerijas piedāvājums atļauj visu vakaru pavadīt, skatoties jaunas latviešu dokumentālās filmas. Un jāsaka godīgi - tas patiešām ir labs kino.

Režisora Pētera Krilova filma Dina (seanss pulksten 19.00) ir par stipru sievieti - Dinu Lācari. Viņa jau sen vilinošās un spožās skatuves gaismas un smukos aktrises tērpus nomainījusi pret šķietami nesievišķīgām lietām - arklu, urbjmašīnu, virpu... Smaga dzīve, bet Dinas skatienā smagumu nejūt, jo viņai tā ir mīlestības pilna dzīve - rūpes par savu Jāni, kurš jau ilgus gadus sēž ratiņkrēslā. Viņi paši atzīst, ka abus vieno itin kā nabassaite, un tas pat nav jāsaka, jo ir acīmredzami. Dina nemaz vienmēr nav kameras uzmanības centrā, bet viņa neiztrūkstoši ir klāt - visur, kur vien Jānim viņas var ievajadzēties, un visur, kur darba rokas prasa dzīve lauku mājā. Filmas nesteidzīgais ritms, gadalaikiem mijoties, elpo mierā un stabilitātē - te neviens savu nelaimi histēriski neizspīlē, gaudojot: "Par ko man tāds sods?!", te vienkārši dzīvo divi cilvēki, kuri viens bez otra nevar dzīvot šī vārda vistiešākajā nozīmē.

Četru filozofu kompānijas radītā filma Filozofs izbēdzis (seanss pulksten 20.00) ir ļoti interesants gadījums. Es apzināti runāju par kompāniju, jo man šķiet, ka te nu nebūtu bijis lielas starpības, kuru amatu titros sev izvēlas Uldis Tīrons (šajā variantā - režisors), Arnis Rītups (scenārija autors) un Roberts Vinovskis (producents un operators), jo tik un tā visu procesu regulē pats filmas varonis - kolorītais filozofs Aleksandrs Pjatigorskis. Brīnišķīga liecība tam ir gan Tīrona skrējiens saulrieta liedagā, mēģinot noķert Pjatigorski un norādīt viņam pareizo staigāšanas virzienu, gan centieni iepravīt filozofu kadrā uz Maskavas totalitārās arhitektūras fona - bezcerīgi, jo viņš pats izvēlas trajektoriju, pa kuru dīdīties (gan fiziski, gan garīgi).

Presē intriga jau savērpta, iztirzājot jautājumu "Vai Tīrons drīkst būt kinorežisors?", nezin kāpēc uztverot šo gadījumu kā ļaunprātīgu svētuma zaimošanu. Tomēr šis nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad kino taisīšanai pievēršas citas jomas profesionālis, un tas tikai piešķir zināmu asumu kopējai ainai. Sašutušie varētu sevi mierināt ar domu, ka varbūt Tīrons kinopasaulē tā arī paliks viena hita mākslinieks (neskaitot pirms 8 gadiem tapušo skici Ceļojums uz Tibetu), jo runā, ka no nākamā projekta par Merabu Mamardašvili viņš esot atteicies - arī tas liecina, ka filmai par Pjatigorski Tīrona dzīvē ir īpaša vieta. Bet par to, ka Filozofs izbēdzis virzās uz hita statusa pusi, liecina Kinogalerijas ievērojamais apmeklējums - filmu skatīties nāk ne tikai snobi, kas ir dzirdējuši, ka lasīt Rīgas Laiku skaitās stilīgi.

Lai gan pēc shēmas Filozofs izbēdzis ir elementārs runājošo galvu sakopojums, skatoties šī doma ne brīdi nekļūst uzmācīga, jo - centrālā runājošā galva ir tik atraktīva un dzīva, ka pat aizmidzis Pjatigorskis nav garlaicīgs. Tiesa, autori ir manāmi nobažījušies, vai tik skatītāja uzmanība neatslābs, tāpēc ik pa laikam sasprauduši filmā dažādas hohmas, piemēram, Pjatigorska histēriskos smieklus par puisīti, kurš bijis traks uz marmelādi un slēpis to velteņos. Šķietamo absurdu sakāpina filozofa rūpīgie norādījumi Londonas taksistam - pariņķojiet te pāris reizes, apstājieties uz pāris minūtēm, un tad mēs jums pateiksim, kas jādara tālāk... - un bezcerīgie pēdējā Zalcmana meklējumi kapsētā: "Ņet, ja vsjo osmotrel, ņi odnovo Zaļcmana tut ņet. No mņe eto strašno nravitsja." Man arī tas strašno patīk, tāpat kā Pjatigorska spēja maksimāli koncentrēt sarunu - banālo jautājumu: "Nu, kā jums gāja?" viņš aizstāj ar: "Nopietnas neveiksmes bija?". Nebija, tātad viss ir kārtībā.

Savu veselīgo attieksmi pret dzīvi Pjatigorskis atklāj ik uz soļa, nekautrējoties domāt "ne tā, kā pieņemts" par jebko - Zigmunds Freids viņam ir ņemecko-jevreiskij ņedonosok un par Kazimira Maļēviča Melno kvadrātu viņš, protams, nedomā neko - because it's not my life! Snobi ģībst, bet Pjatigorskis saka - tas taču katram zaķim skaidrs!

Tiesa, šādā spilgtu detaļu koncentrātā īsti neierakstās tas, kādēļ droši vien šī filma vispār ir uzņemta - Pjatigorska filozofija. Brīžos, kad viņš sāk runāt par "domāšanu par savu domāšanu", nav viegli pārslēgt uztveri uz citu ritmu un dziļumu, un tas liek ilgoties pēc neparasta papildinājuma filmai - būtu ļoti aizraujoši kaut vai tajā pašā Rīgas Laikā drukātā veidā izlasīt pilnīgi visu filmas tekstu, ar visiem (dažiem) b... un citiem stipriem vārdiem, bet arī ar visiem uzsāktajiem, bet filmas steidzīgā ritma pārtrauktajiem filozofiskās domas lidojumiem. Varbūt tad beidzot kļūs skaidrs, kas tiem filozofiem par klikšķi ar to Indiju...

Vakaru Kinogalerijā noslēdz režisora un operatora Gunāra Bandēna filma Tramvajs, vārdā Kalpotājs (seanss pulksten 21.10), kuras reklāmas kampaņā nezin kādēļ tiek izspīlēta idejas autores un producentes Liānas Langas nozīme. Tomēr ideja - filmēšana nakts tramvajā - nav ne pārāk svaiga, ne oriģināla, filmas vērtība slēpjas tajā, kā tas ir izdarīts. Un izdarīts tiešām spoži - negribas ticēt, ka tik skaisti, dažādi un aizraujoši var nofilmēt vienu bleķa kasti un pusaizmigušus dzīves pabērnus, kas šo kasti pārsvarā piepilda naktīs. Neticamā kārtā šim stāstam ir gan sava dramaturģija, gan kulminācija - nupat pamodies vīrs, kurš uzjautrinās par sevi un pasauli: "Eu, konduktor, un tev tiešām ir vienalga, ka es te braucu jau trešo riņķi?!"