Andris Rozenbergs (20.05.1938)

Kinorežisors Andris Rozenbergs savu apzināto bērnību pavadījis aizkulisēs – pēc vācu okupācijas, kuras laikā rīdzinieku Rozenbergu ģimene tika izvesta uz Vāciju, Andra tēvs Kārlis kļuva par skatuves inspicientu Rīgas operetes teātrī, un mazais Andris rūpīgi skatījās visas izrādes un mēģinājumus. Pēc 1. vidusskolas absolvēšanas Andris iestājās Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātē, kur cītīgi piedalījās pašdarbībā, bet diplomdarbam izvēlējās analizēt latviešu kinodramaturģijas parādības. Tāpēc Andri pēc studijām uzaicināja strādāt Rīgas kinostudijas scenāriju redkolēģijā, kur viņš sāka rakstīt sižetiņus VVKI studentu kursadarbiem un dažus no tiem pats arī režisēja, pamazām saprazdams, ka šāda nodarbošanās viņam patīk ievērojami labāk. Tāpēc 1964. gadā Andris pārcēlās uz Latvijas televīziju un kļuva par režisora palīgu, bet tā paša gada rudenī iestājās VVKI režijas fakultātē, Grigorija Čuhraja meistardarbnīcā. Studiju laikā Rozenbergs izmēģināja dažādus darbus un pat uzņēma trīs dokumentālās filmas Novosibirskas televīzijai, pēdējā no tām kļuva par Rozenberga diplomdarbu, kas aizstāvēts 1974. gada 2. novembrī.

1975. gada 3. februārī Rozenbergs kļuva par štata režisoru Rīgas kinostudijā, bet pie pirmās filmas tika 1977. gadā, un viņa pirmā spēlfilma Atspulgs ūdenī saņēma Vissavienības kinofestivāla balvu kā labākā debija. Nākamā Rozenberga filma bija divsēriju Gaidiet „Džonu Graftonu" (1979), sekoja Salavecīša personiskā dzīve (1982), Mans draugs Sokrātiņš (1984), Svītas cilvēks (1985), Uzvarētāja (1987), Dvēseles aizvējā (1989), arī vairākas dokumentālās filmas, starp kurām pazīstamākā ir Sods par sapni (1994). Šajā pašā gadā Rozenbergs uz gadiem desmit kļuva par Latvijas Nacionālā Kinematogrāfijas centra ārzemju sakaru speciālistu.