Režisore Laima Žurgina 70. gados veidoja portretfilmas par vairākām Latvijas kultūrā nozīmīgām personībām, bet, kad viņa uzrunāja šādai iecerei Imantu Ziedoni, dzejnieks ņēmis iniciatīvu savās rokās, teikdams: „Es esmu iedomājies par sevi pastāstīt pats…" Viņš pats arī sacerēja filmas scenāriju, strukturējot to atbilstoši lietvārda septiņiem locījumiem un paplašinot jautājumus – „kam esmu pateicīgs?", „ko es kopju?…. Visplašākās atbildes man gribējās dot uz instrumentāļa jautājumu – ar ko? Ar tēvu, māti, bērniem, sievu, draugiem, ideju biedriem…"

„Dzeju šai filmā negaidiet, tā ir manās dzejoļu grāmatās," saka Imants Ziedonis un izceļ savā dzīvē svarīgus lielumus – māti un tēvu, skolotāju Mureli, daudzus cilvēkus, „ar kuriem kādu ceļa gabalu kopā gājis un kaut ko jēdzīgu padarījis" – režisoru Pēteri Pētersonu, dzejniekus Ojāru Vācieti un Jāni Peteru, savus domubiedrus Dižkoku atbrīvotāju grupā.

Imanta Ziedoņa un Laimas Žurginas kopdarbs 1979. gadā saņēma Lielā Kristapa balvu par labāko dokumentālās filmas scenāriju.