Sekojot līdzi Riharda Vāgnera operas "Valkīra" iestudēšanas procesam Latvijas Nacionālajā operā, filma traģikomiski mēģina atklāt to, cik iespējami vai neiespējami māksliniekam ir realizēt savu ideālu vīziju ierobežojumos, kurus nosaka gan viņa paša priekšstati, gan Vāgnera operu vēsturiskais "smagums", mitoloģizācija un sižeta atsvešinātība, gan reālo mēģinājumu ikdienas problēmu haoss. Maldoties starp divām krasi atšķirīgām pasaulēm – iztēli un realitāti – mākslinieks, līdzīgi saviem varoņiem, izcīna iekšējas kaujas, lai tajā visā nepazaudētu savu ideju – izstāstīt saprotamu stāstu par cilvēkiem, nevis dieviem.

Cik daudz ir jāupurē un ar ko jāsamierinās, lai to izdarītu? Vai šī cīņa jau sākotnēji ir zaudēta un māksliniekam ir neizbēgami jākrīt kopā ar saviem varoņiem? Vai arī tas, kas notiek ar viņu šajā procesā, ir izrādījies visvērtīgākais?