Rīgā no pusnakts līdz agram rītam uz jebkuru pilsētas rajonu pa dažādiem maršrutiem reizi stundā var nokļūt ar tramvaju Kalpotājs. Satiksmes līdzekļa salons naktī kļūst par skatuvi dzīves drāmām, cilvēciskajam nogurumam un cerībai; par patvērumu tiem, kam nav, kur iet. Tramvajs ir demokrātiska telpa, kurā var uzturēties ikviens - strādnieki, studenti, mīlētāji, sociāli deklasētie, panki, pensionāri. Filma ir vizuāli poētiskā stilistikā veidots sabiedrības portrets, ko paspilgtina nakts īpašā atmosfēra un ritms.

Atšķirībā no 60. gadu poētiskā dokumentālisma, kura atskaņas var nojaust filmā "Tramvajs, vārdā Kalpotājs", šai filmai nepiemīt pacilāts pozitīvisms, kas bija raksturīgs padomjlaiku jauncelsmes optimismam, drīzāk rezignētas pārdomas par to, kas paliek pāri, kad pieklust lietišķo ļaužu ikdienas rosība. Filmas noskaņu bagātina dzejnieces Liānas Langas dzeja aizkadra tekstā un mērķtiecīgi veidota oriģinālmūzika.