Rasa Strautmane
Animācijas filmu režisori Rasu Strautmani Latvijas kinovide diemžēl iepazina tikai pēdējos gados, jo viņa visu darba dzīvi pēc studijām pavadīja Maskavā un atgriezās tikai tad, kad Latvija kļuva brīva.
Rasas dzimtais uzvārds ir Eglīte, viņas tēvs Artūrs bija bibliotekārs, māte Elza – lietvede, bet mammas māsas vīrs bija slavenais režisors Vilis Lapenieks, kurš deviņus gadus veco Elzu pats savā mašīnā aizvedis uz filmas Zvejnieka dēls pirmizrādi Splendid Palace. Otrā pasaules kara laikā ģimene tika evakuēta uz Kirovas (Vjatkas) apgabalu, Rīgā atgriezās 1943. gadā. 1949. gadā Rasa absolvēja Rīgas 3. vidusskolu un iestājās arhitektūras fakultātē, kas tolaik mitinājās zem Latvijas Valsts universitātes spārna. 1956. gadā Rasa, nu jau Strautmane, saņēma arhitekta diplomu, tomēr profesijā strādāt nesāka – īsu brīdi vadīja ekskursijas tūrisma birojā un ārštatā rakstīja žurnālam Zvaigzne, bet 1958. gadā iestājās VVKI Mihaila Romma meistardarbnīcā. Ģimenes apstākļu dēļ viņai uz gadu nācās ņemt akadēmisko atvaļinājumu, studijās Rasa atgriezās tikai 1960. gadā un pārcēlās uz Leonīda Kristi vadīto dokumentālā kino kursu. Tomēr, tuvojoties diplomdarba laikam, Rasa nolēma pievērsties animācijai un 1964. gadā sarežģītā autortehnikā – aplikācija uz stikla – izveidoja diplomdarba filmiņu Lācītis uz ceļa (starp citu, šajā laikā Latvijā animācijas vēl nebija vispār – Arnolds Burovs sāka tikai 1966. gadā, bet Roze Stiebra – 1967. gadā).
Diplomdarbs tika ļoti labi novērtēts un Rasai piedāvāja darbu studijā Sojuzmultfiļm, tāpēc viņa palika Maskavā, nevis atgriezās Rīgā, kur kinostudija solīja tikai asistenta vietu. 1974. gadā Strautmane pārcēlās uz studiju Multtelefiļm, 1987. gadā atgriezās Sojuzmultfiļm un pa šiem gadiem kopā uzņēmusi 41 animācijas filmu, bet 1990. gadā, kad Latvija izcīnīja neatkarību, Rasa Strautmane pameta visu un devās uz dzimteni. Te viņa vispirms trīs gadus strādāja Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī par literārās daļas vadītāju un rakstīja žurnālam Māksla + par animāciju un arhitektūru, bet 90. gadu beigās Rasa ciešāk saistījās ar filmu studiju Rija – kļuva par scenārija līdzautori filmai Velniņi (1999), pēc tam arī pilnmetrāžas filmai Zelta zirgs, kas šobrīd joprojām ir ražošanā. Dzīves pēdējos gados Rasa Strautmane kļuva par ļoti aktīvu biedru Latvijas Kinematogrāfistu savienības senioru kopā un dibināja atklāto sabiedrisko fondu Radošo senioru nams.