Boriss Podnieks

Leģendārā diktora Borisa Podnieka balsi, šķiet, pazīst ikviens, kurš kaut reizi redzējis kādu piecdesmito vai sešdesmito gadu kinohroniku vai dokumentālo filmu – jau pirmo divdesmit darba gadu laikā Podnieks ierunāja diktora tekstu vairāk nekā 1000 kinožurnāliem un vairākiem simtiem dokumentālo un populārzinātnisko filmu. Tiesa, divus pirmos darba gadus pēc Raiņa vidusskolas absolvēšanas Boriss Podnieks bija muzikants Poligrāfistu klubā (daudzus gadus vēlāk šis klubs kļuva slavens kā populārākā Rīgas diskotēku vieta), bet jau 1948. gadā viņš sāka strādāt par diktoru – aktieri LPSR MP Radioraidījumu komitejā, bet gadu vēlāk – arī Rīgas kinostudijā, ierunājot filmas arī apvienībā Telefilma-Rīga. Paralēli filmu ierunāšanai Podnieks 15 gadus strādāja Latvijas Televīzijā kā diktors tolaik visatbildīgākajos raidījumos – reportāžās no 1. maija un Oktobra svētkiem. Astoņdesmito gadu sākumā Augusts Sukuts par Borisu Podnieku uzņēma dokumentālo filmu Balss (1986), kas izraisīja diezgan vētrainu reakciju Podnieka ilggadējā darbavietā – Rīgas kinostudijas hronikas cehā un kļuva (ne šī iemesla dēļ) par pēdējo Sukuta-režisora filmu. Boriss Podnieks nodzīvoja trīs gadus ilgāk par savu dēlu – kinorežisoru un operatoru Juri Podnieku.