Askolds Saulītis (05.06.1966)
Režisors
Dziesmuvara (2018)
Astoņas zvaigznes (2017)
Baltijas brīvības ceļš (2014)
Sarunas bez bumbas (2014)
Atmodas antoloģija (2013)
Treniņa stunda (2012)
Bermontiāda (2009)
Parāds Afganistānai (2008)
Svētku anatomija (2005)
Keep Smiling (2003)
Jaunības avots. Latvijas laikmets (2001)
Clara un Rubinšteins (1999)
Sarkanais un Brūnais. Latvijas laikmets (1999)
Trīs stāsti par… (1999)
Tristans un Izolde. Trīs stāsti par... (1999)
Eiropas nolaupīšana (1998)
Kas dzīvo komunalkā (1993)

Scenārija autors
Dziesmuvara (2018)
Astoņas zvaigznes (2017)
Baltijas brīvības ceļš (2014)
Sarunas bez bumbas (2014)
Atmodas antoloģija (2013)
Treniņa stunda (2012)
Bermontiāda (2009)
Parāds Afganistānai (2008)
Svētku anatomija (2005)
Keep Smiling (2003)
Jaunības avots. Latvijas laikmets (2001)
Trīs stāsti par… (1999)
Clara un Rubinšteins (1999)
Tristans un Izolde. Trīs stāsti par... (1999)
Kas dzīvo komunalkā (1993)

Operators
Treniņa stunda (2012)
Keep Smiling (2003)
Kam lai sēžu kamanās (1995)
Turiet zemi ciet (1995)

Montāžas režisors
Dziesmuvara (2018)
Astoņas zvaigznes (2017)
Baltijas brīvības ceļš (2014)
Sarunas bez bumbas (2014)
Atmodas antoloģija (2013)
Treniņa stunda (2012)
Bermontiāda (2009)
Parāds Afganistānai (2008)
Keep Smiling (2003)
Kas dzīvo komunalkā (1993)

Rekvizitora asistents
Dzīvīte (1989)

Producents
Dziesmuvara (2018)
Baltijas brīvības ceļš (2014)
Sarunas bez bumbas (2014)
Atmodas antoloģija (2013)
Treniņa stunda (2012)
Friči un blondīnes (2008)
Parāds Afganistānai (2008)
Svētku anatomija (2005)
Keep Smiling (2003)
Jaunības avots. Latvijas laikmets (2001)

Kopproducents
Astoņas zvaigznes (2017)
Bermontiāda (2009)

Lomās
Dzīvīte (1989)

Režisors un producents Askolds Saulītis dzimis 1966. gada 5. jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5. vidusskolā (1972-1984), Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā (1984-1986). Jau 8. klasē uzņēmis pirmo diafilmu, kas veidota kā diapozitīvu seriāls ar plastilīna varoņiem.

1987. gadā nolēmis strādāt Rīgas kinostudijā, devies uz Rīgu un kļuvis par palīgstrādnieku Aivara Freimaņa spēlfilmā Dzīvīte (1989), bijis administrators Arvīda Krieva spēlfilmā Ievas paradīzes dārzs (1990), paralēli kā kinoamatieris sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas, viena no tām - XXX (1989) saņēmusi Grand Prix Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet Opera (1991) apbalvota Gdaņskas filmu festivālā (Polijā).

1990. gadā sācis strādāt kā režisora asistents, režisors un operators filmu studijā Kaupo, veidojis reklāmfilmas (Burda Moden, Latvijas Zemnieku savienība u.c.). 1993. gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis pirmo filmu uz 35 mm lentes - dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem Kas dzīvo komunalkā (teksta autors - dokumentālā kino klasiķis Aivars Freimanis). 90. gados strādājis kā režisors un operators dažādās Latvijas televīzijās, studijā Kaupo veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu - Eiropas nolaupīšana (1998, Helēnas Demakovas scenārijs). Strādājis arī filmu studijā F.O.R.M.A., veidojot dokumentālo filmu Sarkanais un Brūnais (diplomdarbs, 1999) un noveli Tristans un Izolde Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilmā Trīs stāsti par... (1999), arī filmu studijā Rija, uzņemot animācijas filmu Clara & Rubinšteins (1999).

1996. gadā sācis studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un 2000. gadā ieguvis mākslas zinātņu bakalaura grādu TV režijas specialitātē, pēc studijām papildinājies arī Baltic Media Centre starptautiskajos filmu kopprodukciju kursos Bornholmā, Dānijā (2000), Ņujorkas universitātes profesora Borisa Frumina lekciju kursos Rīgā (2002-2003, 2005) u.c. 2002. gadā strādājis starptautiskā dokumentālo filmu festivāla Cinarchea žūrijā (Vācija).

2000. gadā dibinājis filmu studiju Subjektiv Filma, pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija Jaunības avots (2001), un tā kļuva par otro filmu, kad Askoldu Saulīti Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps atzīta par labāko dokumentālā kino režisoru, - pirmā bija diplomdarbs Sarkanais un Brūnais. Divos festivālos Lielais Kristaps Askolda Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu - 1998. gadā Eiropas nolaupīšana un 2003. gadā Keep smiling!. Šī filma 2003. gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, filma tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai NĪKA. Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma Svētku anatomija (2005) Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.

2008. gadā Askolds Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas Parāds Afganistānai, 2009. gada 5. martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Arbo Tammiksāra filma Friči un blondīnes, kurai Askolds Saulītis bija Latvijas puses producents; filma stāsta par Baltijas aktieriem, kuri padomju laika filmās tēlojuši nacistus. Studijā Subjektiv Filma ar valsts atbalstu tapusi arī dokumentālā filma Ārpus spēles laukuma - par bijušām un esošām basketbola zvaigznēm, tās TV pirmizrāde notika 2015. gada sākumā.

2011. gadā Askolds Saulītis dibināja biedrību TERRA EUROPA, kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas - Atmodas antoloģija (2013), Baltijas brīvībs ceļš (2014), Dziesmuvara (2018).