Kinorežisoram Ivaram Jansonam piecdesmit mūža gados nav paveicies ne personiskajā dzīvē, ne radošajā darbā. Kaut kas viņā zem nemitīgo kompromisu sloga ir salūzis. Pametis metropoli un atgriezies dzimtenē, Ivars cenšas atjaunot sarautās saites ar sievu, ar dēlu, kas audzis bez viņa, ar draugiem, kuri cenšas ar atmiņu palīdzību atdzīvināt savu radošo fantāziju. Ilūzija par atgriešanos pie jaunības sapņiem un ideāliem, egoistiska pievēršanās tikai savai personai, neļauj viņam dziļi un patiesi izjust tuvinieku pārdzīvojumus un novērst tuvojošos traģēdiju.