Stāsts par olimpisko spēļu vēsturi un Latvijas vietu tajā ir pārsteidzoša liecība operatora un režisora Andra Slapiņa un arī teksta autora Jāņa Petera pārgalvīgajai drosmei un nacionālajam pašlepnumam. Visdrūmākajā padomju stagnācijas laikā, tuvojoties 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm, viņi izveido kinožurnālu, kurā pilnīgi ignorē jebkādus padomju ideoloģijas uzstādījumus un katrās olimpiskajās spēlēs izceļ tikai un vienīgi latviešu dalību, turklāt vienā nepārtrauktā Latvijas stāstā sakausējot visus vēstures periodus no dažādām politiskajām iekārtām.

Kinožurnāla apakšvirsraksts ir „…atmiņas par spēlēm. 1896–1980", un stāsta pavediens ietver gan 70 sporta biedrības „cariskās Krievijas dižpilsētā Rīgā", gan pirmo bronzas medaļu, ko arhitekts Haralds Blaus nopelnījis vēl nenodibinātajai Latvijai, šaudams pa māla baložiem 1912. gadā Stokholmā; filmas autori paspējuši arī nofilmēt skrējēju gargabalnieku Artūru Motmilleru, kurš kopš 1924. gada trīs reizes pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs, kinožurnālā atskan starpkaru Latvijā populārais šlāgeris „Ak, kaut man Daliņa kājas būtu…". Turpat blakus arī Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Maigonis Valdmanis un citi no 50.–60. gadu spēlēm; kinožurnāla aizkadra tekstā nekautrējoties atskan „…PSRS basketbola komandas sastāvā ir trīs latvieši…" un lepns paziņojums, ka līdz 1976. gadam olimpiskajās spēlēs piedalījies apmēram pusotrs simts Latvijas sportistu, pa šiem gadiem kopā izcīnot astoņas zelta medaļas, 20 sudraba un septiņas bronzas godalgas…