Jānis Peters

Jānis Peters (1939–2025) ir dzejnieks, diplomāts un politiķis, nozīmīga personība arī Latvijas kino vēsturē – daudzu filmu scenārists vai scenārija līdzautors, tekstu un dziesmu vārdu autors. Dzimis Priekulē Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē, mamma – latviešu valodas un literatūras skolotāja Priekules 1. pamatskolā, tēvs – Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku.

Jānis Peters mācījies Liepājas 6. vidusskolā (1947–1958), strādājis Liepājas teātrī (1957–1963), Liepājas rajona laikrakstā Ļeņina ceļš (1963–1964), tad centrālajā laikrakstā Cīņa (1964–1967) un žurnālā Zvaigzne (1967–1972).

Literatūrā debitējis 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē, šajā laikā sācis sadarboties arī ar Latvijas kinematogrāfistiem – tolaik jaunajiem dzejniekiem vispār populārs ienākumu avots bija tekstu rakstīšana kinožurnāliem un dokumentālajām filmām, un šādā veidā pieredzi krāja arī Jānis Peters. Interesanti, ka dzejnieka sacerētais teksts dokumentālajai filmai Vasara Kurzemes balsīs (1969) noslēdzas ar vēlāk populāro dzejoli „Nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs…", kas tikai pēc tam publicēts Petera otrajā dzejoļu krājumā Asinszāle (1970).

Šajā pašā laikā Jānis Peters uzraksta arī savu pirmo speciāli filmai domāto dziesmas tekstu – Oļģerta Dunkera spēlfilmā Klāvs – Mārtiņa dēls (1970) Raimonds Pauls izvēlējies Peteru par vārdu autoru Ances romancei, un ar šo vēlāk leģendāro un dažādi aranžēto dziesmu sākas Paula un Petera ilgu gadu sadarbība, kas izrādījās tik nozīmīga Latvijas kultūrai. Latvijas kinovēsturē šī sadarbība iezīmējas kā vairākas spēlfilmas, kurās skan Raimonda Paula dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem – arī tādas, kas nav speciāli rakstītas filmai, bet atskan kā spilgta un laikmetu raksturojoša zīme (īpaši bieži šādu paņēmienu savās filmās lieto Jānis Streičs, bet ari citi režisori).

Spēlfilmu lauciņā visnozīmīgākais Jāņa Petera ieguldījums ir kopdarbs ar režisoru Aivaru Freimani, ilgus gadus attīstot ideju divsēriju filmai Dzīvīte (1989); reti, bet spilgti Jānis Peters sastrādājies arī ar Latvijas animācijas klasiķiem.

Visvairāk Jānis Peters sadarbojies ar kinodokumentālistiem, turklāt viņa nacionālpatriotiskā un liriskā domāšana labi sader ar tolaik plaukstošo Rīgas poētiskā dokumentālā kino stilu. Pat obligātās ideoloģiskās nodevas Jānis Peters prot tekstā iekļaut neuzkrītoši un bez liekas izdabāšanas partijas uzstādījumiem; viņa tekstos vienmēr lielāks svars ir mūžīgajiem jēdzieniem „zeme", „tauta", „cilvēks".

Dzejnieka Jāņa Petera sabiedriskās aktivitātes pieaugumu 80. gados, tuvojoties Trešajai Atmodai, atspoguļo arī viņa filmogrāfija – arvien mazāk kļūst filmu un kinožurnālu, kam viņš rakstījis scenārijus vai tekstus, toties pieaug tādu kinomateriālu skaits, kur pats Peters redzams uz ekrāna, būdams Latvijas kultūras dzīves un politisko pārmaiņu centrā kā Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs un viens no Latvijas Tautas frontes līderiem un dibinātājiem, vēlāk Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā. Tomēr dažkārt Jānis Peters filmā parādās ne tikai sava amata vai sabiedriskās darbības dēļ – piemēram, dokumentālajā filmā Imants Ziedonis. Portrets locījumos (1979) dzejnieks Ziedonis uzdāvina draugam Peteram īstu un smagu dzirnakmeni, it kā iemūžinot Petera pirmā dzejoļu krājuma nosaukumu.

Kopš 70. gadu vidus bet jo īpaši 80. gados Jānis Peters filmēts vairāk nekā 30 kinožurnālos un dokumentālajās filmās; viens no pirmajiem mēģinājumiem apkopot viņa sabiedrisko darbību vēstures pagrieziena punktā un portretēt dzejnieku ir Birutas Veldres dokumentālā filma Jānis Peters un mūsu laiks (1989. Filmas tapšanas laikā dzejnieks svin 50 gadu jubileju, un svinīgajā sarīkojumā dzejniece Māra Zālite saka: „Jānis Peters ir viens laimīgs cilvēks. Jo šķiet, ka viņa Dieva dotā daba ļauj viņam akumulēt sevī un izstarot uz āru vienīgi pozitīvo enerģiju. (..) Viņš vienmēr cīnās „par". Viņš nevicinās pret tumsu un, ieiedams kādās tumšas būtības telpās, nekliedz – tumsa, ārā! Viņš vienkārši iededz šai telpā gaismu. Es tikai brīnos, cik nemaldīgi viņš zina, kurā vietā atrodas slēdzis."

kinovēsturniece Kristīne Matīsa