Ivars Kraulītis (02.01.1937 - 29.07.2004)

Režisors, kurš savu vārdu Latvijas kino vēsturē ierakstījis ar vienu spilgtu filmu Baltie zvani (1961) – diplomdarbu Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, absolvējot spēlfilmu režijas fakultāti. Kinorežisors Ivars Kraulītis dzimis 1937. gada 2. janvārī Tukumā ierēdņa un frizieres ģimenē. 1955. gadā absolvējis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, jau mācību laikā darbojies Operas un baleta teātra mīmu ansamblī, strādājis par operatora palīgu Rīgas kinostudijas hronikas sektorā, bet pēc tam - Latvijas Televīzijas kinogrupā, kur 1959. gadā debitē režijā ar kinoaprakstu Stiprās rokas (par kinoaprakstiem tolaik dēvēja īsas dokumentālās filmas). Latvijas Televīzijā Kraulītis strādā paralēli studijām Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Režijas fakultātē, 1960. gadā uzņem kinoaprakstus Strādnieku šķiras slava un Mana ikdiena (par dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri), pēc tam arī vienu no pirmajām LTV mākslas filmām - 20 minūtes garu īsfilmu Tēva zeme (1961) pēc Ilzes Indrānes stāsta, lomās - Zaiga Vīnerte un Bruno Oja.

1961. gadā Ivars Kraulītis absolvēja VVKI; spēles īsfilma Baltie zvani bija arī operatora Ulda Brauna diplomdarbs, kas uzreiz izpelnījās starptautisku atzinību un vēlāk tika atzīts par pagrieziena punktu Latvijas kinovēsturē, jo lika pamatus dokumentālistu poētisma stilistikai. Pēc diplomdarba panākumiem Kraulītis kļūst par štata režisoru Rīgas kinostudijā, taču apstākļi nav labvēlīgi viņa talanta pilnvērtīgai izpausmei - tikai 1963. gadā viņam ļauj režisēt 5 minūtes garu reklāmas filmu Dzintars, savukārt 1964. gadā Kraulītis tiek pie pilnmetrāžas dokumentālās filmas Lielums (Rainis) pēc Friča Rokpeļņa un Voldemāra Kalpiņa scenārija, taču, kā vēlāk raksta kinozinātnieks Agris Redovičs, „poētisko dvesmu šajā filmā nosmacē politiskā konjunktūra".

Rīgas kinostudijā Kraulītis strādā līdz 1966. gadam, uzņem pasūtījuma dokumentālās filmas Tas jāprot katram (1964, par aizsardzības līdzekļiem pret ķīmijas iedarbību), Piektdien, sestdien, svētdien (1965, stāsts par kādas rīdzinieku ģimenes nedēļas nogali, preses aģentūras Novosti pasūtījums prezentācijai ANO), Latvijas brūnā (1965, LPSR Lauksaimniecības ministrijas pasūtījums), Melnais kaķis (1965, PSRS Veselības ministrijas pasūtījums), reklāmfilmu Mikroautobuss RAF-D (1965), Sarkanā āboliņa sēklkopība (1966, PSRS Lauksaimniecības ministrijas pasūtījums), Padomju Latvija (Vissavienības tirdzniecības palātas pasūtījums Vispasaules izstādei Monreālā, Kanādā). Kraulītis režisē arī vairākus kinožurnālu Māksla un Padomju Latvija numurus, taču visspilgtākās pēdas Rīgas kinostudijas vēsturē atstājis tajā laikā, kad tika ievēlēts kinostudijas komjaunatnes komitejā un kļuva par kultūras darba organizatoru. Kraulīša vadībā 1963.-64. gadā darbojas kinostudijas komjauniešu klubs KIKOK, kurš Rīgas Kino nama telpās sarīko japāņu kultūras vakaru, džeza festivālu un vairākus tematiskus vakarus, kas balansē uz atļautā un aizliegtā robežas. Rezultātā Kraulīti gandrīz izslēdz no komjaunatnes, bet kinostudijas direktors Pāvels Jankovskis un komjaunatnes komitejas sekretārs Rostislavs Gorjajevs saņem rājienus.

Pēc kinostudijas laika Ivars Kraulītis pievēršas kinoamatieru kustībai, bijis LPSR Kinoamatieru biedrības instruktors metodiķis, masu propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs, valdes atbildīgais sekretārs (1968-1976), Latvijas Neprofesionālo kinematogrāfistu savienības daļas vadītājs (1978-1992). Strādājis PSRS KS padomju kinomākslas propagandas biroja Latvijas nodaļā, Krievijā lasījis lekcijas par Baltijas kino. Piedalījies starptautiskos amatierfilmu festivālos, kongresos un konkursos, lasījis lekcijas kinoamatieru kursos.

Miris 2004. gada 29. jūlijā.