Jānis Jaunsudrabiņš

Prozaiķis, dramaturgs, dzejnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš dzimis Neretas pagasta kalpu ģimenē, agri zaudējis tēvu. Jaunībā sācis interesēties par glezniecību, no 1899. gada mācījies V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, papildinājies Minhenē un Berlīnes Levina-Funkes akadēmijā. 1906. gadā viņš paraksta tā saukto dekadentu grupas manifestu un ir izdevuma "Pret Sauli" redaktors. No 1910. gada viņš kopā ar ģimeni dzīvo Burtnieku namā Mīlgrāvī, kur var netraucēti nodarboties ar literatūru. 1915. gadā Jaunsudrabiņš kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, pēc atgriešanās Latvijā dzīvo galvenokārt Pļaviņās. No 1919. gada bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, kā arī tās pirmais priekšsēdis. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur pavada mūža nogali, tomēr viņa darbi tiek izdoti arī Padomju Latvijā. Jaunsudrabiņš tulkojis latviešu valodā K. Hamsuna, B. Kellermaņa, G. de Mopasāna, Š. de Kostēra darbus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1927), Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1952) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1957). 1962. gadā nodibināts J. Jaunsudrabiņa fonds, kas piešķir balvu par sasniegumiem latviešu prozā. 1967. gadā rakstnieka bijušajā dzīvesvietā Neretas pagasta "Riekstiņos" iekārtots muzejs.

Skatīt vairāk