Pauls Butkēvičs

Aktieris Pauls Butkēvičs dzimis Rīgā, viņa dzimtas saknes nāk no Sēlijas un tēvs, arī Pauls Butkēvičs, pēc strēlnieka gaitām cīņās pret Bermontu izmācījies retā profesijā – bijis agronoms vīndaris, visā Baltijā pazīstams speciālists. Butkēviču izglītotajā un sabiedriskajā ģimenē auga četri bērni, Pauls mācījās Rīgas 11. vidusskolā (Franču licejā), kuru absolvēja 1959. gadā, paralēli pabeidzot arī vijoles klasi mūzikas skolā (1958). Jau skolas gados apdāvinātais puika nodibināja orķestrīti, kas uzstājās dažādās ballītēs, vēlāk izjutis aktiera profesijas vilinājumu un starp dažādiem piepelnīšanās veidiem uzradās arī palīgstrādnieka darbs Rīgas kinostudijā. Vidusskolas gados Pauls iesaistījās Roberta Ligera vadītās Rīgas pantomīmas darbā, bet tūlīt pēc vidusskolas no 1959. gada līdz 1962. gadam mācījās Dailes teātra 3. studijā – pēdējā, kurā ar studistiem vēl strādāja leģendārais Eduards Smiļģis. Paralēli radošajai dzīvei Pauls, atbilstoši laikmeta prasībām, kļuva par kārtīgu proletārieti, strādājot rūpnīcā VEF par automātisko telefona centrāļu regulētāju, šis fakts minēts daudzos avīžu aprakstos, kas sekoja Butkēviča pirmajām kinolomām, – pat vēl 1967. gadā viņš ir VEF shēmu un releju ceha meistars, bet paralēli kļūst par Latvijas Valsts universitātes juridiskās fakultātes studentu.

Kino uzņemšanas laukumu Pauls Butkēvičs iepazina jau 50. gadu beigās, nospēlēja nelielu epizodisku lomu spēlfilmā Vētra (1960), bet par īstu kinodebiju var saukt lomu LTV apvienības Telefilma-Rīga jaunās režisores Vijas Bunkas īsfilmā Nedziedātā dziesma (1963), kuras centrā ir pirmo jūtu mulsums starp Taisijas Krievas un Paula Butkēviča tēlotajiem jauniešiem. Šajā īsfilmā aktieri ievēroja Rīgas kinostudijas režisore Ada Neretniece un drosmīgi izlēma uzticēt Paulam Butkēvičam galveno lomu pilnmetrāžas spēlfilmā Hipokrāta zvērests (1965) – sarežģītā psiholoģiskā drāmā par jaunu ārstu, kurš dedzīgā steigā, vēlēdamies palīdzēt slimniekam, nosaka nepareizu diagnozi, un pacients pēc operācijas mirst, bet ārsts Imants Veide tiesas zālē saņem nosacītu sodu un dodas strādāt uz polārstaciju tālu ziemeļos.

Paulu Butkēviču pamana arī režisors Rolands Kalniņš, piedāvājot ideālista Ziga Purmaļa lomu leģionāru drāmā Akmens un šķembas (1966), bet īsti plašu popularitāti aktieris iekaro ar lomu nākamajā Rolanda Kalniņa filmā Četri balti krekli (1967), kur viņš tēlo ansambļa Optimisti solistu Ralfu. Lai gan filma piedzīvo sarežģītu likteni un tiek nolikta plauktā, tomēr speciāli filmai rakstītās Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā tekstiem aiziet tautā tieši aktiera izpildījumā, ar šo programmu ansamblis Zvaigznīte uzvar pašā pirmajā festivālā Liepājas dzintars 1967. gadā un Pauls Butkēvičs saņem trešo godalgu solistu konkurencē, bet pēc 20 gadiem Hārdijs Lediņš raksta, ka labāk par Paulu Butkēviču Imanta Kalniņa dziesmas joprojām nav izpildījis neviens – „ne Menuets, ne Turaidas Roze".

Līdz ar 60. gadu nogali Paulam Butkēvičam sākas vērienīga un starptautiska kinoaktiera karjera dažādās kinostudijās un arī ārpus tālaika PSRS robežām, un viņš pats vēlāk komentējis, ka teātrī nemaz nespētu strādāt, jo tīri psihofiziski pieradis pie kino ritma – nepieciešamības koncentrēties uz atsevišķām epizodēm, ielikt tajās sevi visu, bet arī ātri pārslēgties, mainīt filmēšanas vietas un pat valstis. Tāpēc 1997. gadā Pauls Butkēvičs teicis: „Liekas, ka Latvijā es biju, varbūt esmu ari tagad vienīgais profesionālais kinoaktieris. Ne tādā nozīmē, ka es spēlētu labāk par visiem, bet esmu vienīgais, kam bez filmēšanās nekāda cita darba gandrīz trīsdesmit gadus nav bijis." Tiesa, pašam aktierim bijusi sajūta, ka nācies tēlot daudz pozitīvu varoņu, pat pārāk daudz stereotipisku gaišzilo varoņu, kas līdzīgi cits citam, un vismaz pirmos desmit gadus viņš spēlējis tikai „pats sevi", bet režisori viņu izmantojuši kā kinogēnisku un šarmantu tipāžu. Tāpēc ar īpašu prieku Pauls Butkēvičs spēlējis arī neparastas lomas – piemēram, uzjautrinošo zviedru policijas ierēdni Baklundu Jāņa Streiča detektīvkomēdijā Nepabeigtās vakariņas (1979).

Raksturojot savu vairāk nekā 30 gadus ilgo kinoaktiera mūžu, kurā spēlētas aptuveni 150 kinolomas un epizodiskās lomas, Pauls Butkēvičs teicis – „Esmu spēlējis visdažādāko valstu, laikmetu un armiju karavīrus, spiegus, izlūkus, čekistus, gestapoviešus, cildenus mīlniekus un neģēlīgus izvarotājus, karaļus un ubagus, ārstus un garīdzniekus, tiesnešus, izmeklētājus, brutālus gangsterus, visādus dēkaiņus un kardinālus. Esmu atveidojis dažādu tautību cilvēkus – vāciešus, zviedrus, holandiešus un citus, esmu „strādājis" visdažādākajās – ārsta, izlūka, ģeologa, garīdznieka, lidotāja – profesijās, bieži spēlējis cilvēkus, kuru profesija saistīta ar risku (uz ekrāna nācies mirt reizes divdesmit), bet savā būtībā es viņiem nepavisam nelīdzinos."

Kinoaktiera karjeras ziedu laikos, 20. gs. 80. gados, Pauls Butkēvičs gan profesionālu, gan personisku iemeslu dēļ pārcēlās dzīvot uz Krievijas un visas PSRS galvaspilsētu Maskavu, strādāja dažādās kinostudijās, bet Latvijā atgriezās tikai līdz ar PSRS sabrukumu, turpinot piedalīties arī starptautiskos projektos. Par simbolisku atgriešanās lomu Butkēvičam kļuva ļoti latviskais zemnieks un saimnieks Pakalns režisora Vara Braslas divsēriju filmā Aija (1987), bet 90. gados viņam izveidojās cieša radoša sadarbība ar režisori Virdžīniju Lejiņu, kura piešķīra aktierim lomas vairākās TV filmās un seriālos. Aktieris spēlējis arī atsevišķos iestudējumos Daugavpils teātrī un Dailes teātrī, saņēma uzaicinājumu lomā arī vienā no pirmajām Latvijā uzņemtajām ārvalstu filmām, zviedru detektīvā Rīgas suņi (1994),  bet gadsimtu mijā kopā ar žurnālisti Viju Apinīti uzrakstīja atmiņu grāmatu Kājām pa Ugunszemi (2001).

Sagatavojusi kinovēsturniece Kristīne Matīsa

MEDIJOS:

"Mans lielākais talants – nekad nenolaist rokas" (Kaspars Odiņš žurnālā Leģendas, 10/2020)