Baiba Broka (07.01.1973)

Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka gan vairāk pazīstama teātra pasaulē, bet ar kino viņu ļoti ciešas attiecības saista jau kopš bērnības – Baibas tēvs ir rakstnieks un kinoscenārists Antons Broks, pēc kura scenārijiem tapušas, piemēram, režisora Ērika Lāča filmas Liktenim spītējot (1975) un Fronte tēva pagalmā (1984, filma saņēma LPSR Valsts prēmiju). Arī pati Baiba vispirms saskārās ar kino – 17 gadu vecumā viņa debitēja Veltas lomā Dzidras Ritenbergas filmā Valsis mūža garumā (1990). Šis fakts acīmredzot izšķīra Baibas likteni, jo jau 1991.gadā viņa iestājās Tautas kinoaktieru studijā, bet 1997.gadā absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju un tūlīt tika uzņemta Jaunajā Rīgas teātrī. Vēl studiju laikā Baiba nospēlēja epizodiskas lomas TV sešsēriju filmā Emīls Dārziņš (1995) un Aivara Freimaņa spēlfilmā Ligzda (1996), bet studiju beigšanu iezīmēja ar spilgto neveiksmīgās bandītmeitenes tēlu Jāņa Streiča filmā Likteņdzirnas (1997). Paralēli intensīvam darbam teātrī Baiba Broka spēlējusi gan TV seriālos (Tumsas puķe, Palīgā, Inspektors Grauds), gan TV filmā Suņu vīrs un Tille (2002), bet jau 1999.gadā aktrise saņem savu pirmo galveno lomu pilnmetrāžas spēlfilmā – viņa kļūst par Brigitu Unas Celmas latviešu - zviedru stāstā Seko man. Gadu vēlāk Viesturs Kairišs aktrisei piešķīra kolorītu lauku skolotājas lomu savā filmā Pa ceļam aizejot (2000), bet pagaidām populārākā Baibas Brokas kinoloma ir dusmīgā aukle Una Vara Braslas spēlfilmā Ūdensbumba resnajam runcim (2004)