Pēteris Krilovs (18.02.1949)

Kino un teātra režisors, ievērojams skatuves mākslas pedagogs. Pēc Rīgas 47. vidusskolas absolvēšanas 1966. gadā Pēteris Krilovs sāka strādāt Rīgas kinostudijā, un pirmā filma, kuras uzņemšanas laukumā viņš nonāca kā režisora asistents (tā sauktā klapīte), bija Aloiza Brenča debija piedzīvojumu filmas žanrā Kad lietus un vēji sitas logā (1967). Ceļu līdz režisora statusam Pēteris, kā jau tas tolaik bija pieņemts, veica pamazām, strādājot arī par rekvizitoru un administratoru, bet 1969. gadā iestājās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, aktierfilmu režijas fakultātē Igora Talankina meistardarbnīcā. 1975. gadā Krilovs institūtu pabeidza, saņemot teicamu atzīmi par diplomdarba īsfilmu Andra (pēc Regīnas Ezeras stāsta), režijā debitēja ar kinožurnāla Padomju Latvija numuru 21/1975, tad kļuva par otro režisoru Borisa Frumina filmā Ģimenes melodrāma (1976), kas plašākai sabiedrībai pazīstama kā Valērija Kargina debija aktiera ampluā, un jau drīz uzņēma arī savu pirmo spēlfilmu Un rasas lāses rītausmā (1977). Sekoja spēlfilmas Vasara bija tikai vienu dienu (1980), Mana ģimene (1982), Durvis, kas tev atvērtas (1984) un Sižeta pagrieziens (1988), arī trīs īsfilmas – Nomale (1985), Kā mēs aizgājām no mājām (1985) un Maestro (1989) un vairāki kinožurnāli. Kad kinoražošanā sākās jaunie laiki, Pēteris Krilovs bija viens no pirmajiem režisoriem, kas sāka strādāt jaunizveidotajā Rīgas Videocentrā. Tur tapa vairākas videofilmas (Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru (1990), Tēvzemei un brīvībai (1990) u.c.), bet tad Krilovs atklāja sevī teātra režisora un pedagoga talantu, kuru bija sācis izkopt jau kopš 1984. gada, strādājot par aktiermeistarības pedagogu Tautas kinoaktieru studijā. Starp citu, arī paša Krilova kontā ir vairākas kinolomas, sākot ar Jušku Dzidras Ritenbergas filmā Pats garākais salmiņš (1982) un pagaidām beidzot ar politiķi Niedri nacionālajā grāvējā Rīgas sargi (2007).

Strādājot Daugavpils teātrī ar vēlāk slaveno jauno aktieru kursu, Krilovs tomēr vēl paralēli kopā ar tolaik jauno entuziastu, šobrīd vienu no Latvijā spēcīgākajiem kinoproducentiem Uldi Cekuli izveidoja dokumentālo filmu Starp debesīm un zemi – Augšdaugava (1994), kas saņēma Lielā Kristapa balvu, un arī vēlāk Krilovs ik pa laikam atgriezās kinopasaulē, uzņemot spēlfilmu Leģenda par Jāni Tīdemani (1998), Rīgas astoņsimtgades lielfilmu Rīga skatās bildes (2001, četras stundas ekrāna laika, režija kopā ar Annu Viduleju un Antru Cilinsku), dokumentālās filmas Lieta: Kombināts (2002), Dina (2005). Kopš 2008. gada katra jaunākā Pētera Krilova dokumentālā filma ir būtisks notikums Latvijas kinodzīvē - tā tas bija ar filmu Klucis. Nepareizais latvietis (2008), kas saņēma vairākas Lielā Kristapa nominācijas un balvas, tikpat lielu ievērību izpelnījās nākamā dokumentālā filma Uz spēles Latvija (2014), ar kuru Pēteris atgriezās tālā pagātnē, pie savas pirmās saskares ar kino uzņemšanas laukumu – filmas Kad lietus un vēji sitas logā. Šis sarežģītais stāsts par čekas un mežabrāļu savstarpējo cīņu 20. gadsimta 50.-60. gados, iesaistoties sabiedroto interesēm un spiegošanas dienestiem, turklāt papildināts ar plastilīna animācijas epizodēm, izpelnījās Lielā Kristapa balvu kā labākā pilnemtrāžas dokumentālā filma.