Elza Preisa (22.02.1919 - 19.03.2011)

Montāžas režisore Elza Preiss pie filmu montāžas galda apsēdās jau tad, kad vēl nekādas Rīgas kinostudijas nebija... Pirmā Pasaules kara bēgļu gaitās Turkmēnijā dzimusī Elza vēl pirms Otrā pasaules kara iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas un vēstures fakultātē, bet kara dēļ studijas nepabeidza un sāka strādāt par arhivāri studijā Rīgas Filma, kur tolaik rosījās arī nesen pabeigtās filmas Zvejnieka dēls režisors Vilis Lapenieks. 1944. gada oktobrī, kad Rīgā ienāca padomju armija un Rīgas Filma evakuējās, Elza Preiss turpināja darbu jaunās varas dibinātajos kinouzņēmumos – Rīgas mākslas filmu studijā un kinohronikas studijā, kas 1948. gadā tika apvienotas Rīgas mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studijā. Jau 1945. gadā Elza Preiss kļūst par kinohroniku režisora asistenti montāžas darbā, viņas uzvārds lasāms titros daudzās tā laika hronikās un desmit gadu laikā Elza paspēj strādāt pie apmēram 200 kinožurnāliem. 1951. gadā viņa pirmoreiz patstāvīgi samontē kinožurnāla Padomju Latvija 28. numuru, bet 1956. gadā sāk strādāt pie aktierfilmām, asistējot filmās Pēc vētras (1956), Zvejnieka dēls (1957), Rita (1958) un citās. 1959. gadā ar Leonīda Leimaņa filmu Šķēps un roze Elza Preiss sāk patstāvīgas montāžas režisores darbu, un viņas turpmākajā darbu sarakstā ir arī Kapteinis Nulle (1964), Es visu atceros, Ričard! (1966), Purva bridējs (1966), Kapteiņa Enriko pulkstenis (1967), Pie bagātās kundzes (1969), Vella kalpi (1970), Nāves ēnā (1971) un citas filmas, bet aktīvās darba gaitas Elza Preiss beidz 1975. gadā, pirms aiziešanas pensijā samontējot Aleksandra Leimaņa filmu Melnā vēža spīlēs.