Aloizs Brenčs (06.06.1929 - 29.10.1998)

Aloizs Brenčs ir režisors, kurš Rīgas kinostudijā iedibināja un visveiksmīgāk kopa detektīvžanra lauciņu, bet visplašāko tautas mīlestību ieguva ar pirmo Rīgas kinostudijas TV seriālu Ilgais ceļš kāpās (1981) – šo filmu visā Padomju Savienībā noskatījās miljoniem skatītāju, un Rīgas Kinomuzejā glabājas apmēram 300 sajūsmināto skatītāju vēstuļu filmas veidotājiem.

Jaunībā gan Brenčs esot sapņojis par operdziedātāja karjeru, tomēr 1953. gadā viņš beidza Konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu, bet 1956. gadā – Augstākos režisoru kursus Maskavā. Kopš 1954. gada Aloizs Brenčs strādāja Rīgas kinostudijā, uzņēma daudz kinožurnālu un dokumentālo filmu, arī īsfilmu Mana Rīga (1960), ko kinokritiķi dēvē par pirmo simptomu Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas dzimšanai. 1964. gadā Brenčs uzsāka mākslas filmu režisora ceļu ar Zigmunda Skujiņa romāna Kolumba mazdēli ekranizāciju Līdz rudenim vēl tālu. Otrā Brenča filma Kad lietus un vēji sitas logā (1967) veidota piedzīvojumu žanrā, kura vispāratzītu virsotni režisors sasniedza 1976. gadā ar filmu Liekam būt, šajā žanrā viņš daudz sadarbojās ar Andri Kolbergu kā scenāriju autoru. Darbā pie septiņsēriju epopejas Ilgais ceļš kāpās Brenčs pavadīja četrus gadus, bet tas viņu neatbaidīja no lielformāta darbiem – nākamā viņa filma bija Mirāža trīs sērijās (1983), bet 1989. gadā Brenčs pabeidza seriālu Vecā jūrnieku ligzda (darba nosaukums – Zītaru dzimta) pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Aloiza Brenča pēdējā filma bija 1996. gadā uzņemtā Anna, kas Starptautiskajā reliģisko filmu festivālā Polijā saņēma galveno balvu, bet līdz Nacionālajam filmu festivālam Lielais Kristaps nonāca tikai 2000. gadā.