Kalvis Zalcmanis

Kinooperators Kalvis Zalcmanis dzimis 1940. gada 14. decembrī Mazsalacā un mācījies Mazsalacas vidusskolā kopā ar vēlāk tikpat ievērojamo režisoru Ansi Epneru; savai dzimtajai skolai abi kolēģi veltījuši dokumentālo īsfilmu Atbalss (1983), ievijot tajā arī savas bērnības atmiņas. Novadnieki vēlāk pētījuši Mazsalacā dzimušo ļaužu dzimtas kokus un secinājuši, ka iepriekšējo paaudžu priekšteči sarado Kalvi Zalcmani ar komponistiem Ādamu un Ringoldu Orēm, tālākā dzimtas atzarā atrodams arī komponists Marģers Zariņš.

Jau skolas gados tā sauktajā Jauno tehniķu stacijā Kalvis ticis pie amatieru kinokameras un fotografējis ar tēva sūtītu fotoaparātu, bet 9. klasē nolēmis, ka būs kinooperators. Tomēr, nonācis Rīgā, vispirms iestājās 3. tehniskajā skolā, izmācījās par kinomehāniķi un šādā amatā strādāja kinostudijas laboratorijā.

1971. gadā Kalvis Zalcmanis absolvēja Vissavienības  Valsts Kinematogrāfijas institūtu Maskavā un jau drīz uzfilmēja savu „likteņa filmu" kā svarīgu starta punktu – kopā ar režisoru Hercu Franku portretēja Lielvārdes kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu dokumentālajā īsfilmā Mūžs (1972). Šīs filmas iekļūšanu Latvijas kino zelta fondā noteicis arī talantīgs operatora darbs, kuru simbolizē hrestomātiska epizode ar filmas varoņa vīrišķīgi skopo asaru – liecību par operatora prasmi uzmanīgi vērot un notvert emocionāli būtiskus momentus

1975. gadā dokumentālists Uldis Brauns uzņēma savu vienīgo spēlfilmu Motociklu vasara un par operatoriem aicināja divus pārbaudītus kolēģus – Kalvi Zalcmani un Ivaru Selecki, jo bija pārliecināts, ka filmai nepieciešama dokumentālistu prasme radīt „īstuma sajūtu", kuras pietrūkst tradicionālajās aktierfilmās. Šī tā arī paliek vienīgā spēlfilma Kalvja Zalcmaņa filmogrāfijā, kuru veido vairāk nekā 50 dokumentālās filmas un vairāk nekā 400 dokumentālu sižetu kinožurnāliem.

1993. gadā Kalvis Zalcmanis iesaistījās jaundibinātās  Latvijas Kultūras akadēmijas darbā, izveidojis un vadījis TV un video operatora mākslas apakšprogrammu. Līdz 2006. gadam vadījis LKA Ekrāna un teātra mākslas katedru, 1998. gadā ievēlēts par LKA profesoru, 2010. gadā saņēmis Latvijas Kultūras akadēmijas Goda profesora titulu. Vairums mūsdienu Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes operatoru ir Kalvja Zalcmaņa audzēkņi.

Lai gan pirmo studentu apmācības notika Latvijas filmu nozarei ļoti grūtā laikā, kad finansējuma trūka ne tikai mācību procesa nodrošināšanai, bet arī filmu uzņemšanai, Kalvis Zalcmanis 1993. gadā intervijā kolēģim Armīnam Lejiņam ir teicis: „Mēs nedrīkstam raudāt, ka šodien nevar filmēt. Mums jādomā par jauno paaudzi, kura filmēs rīt. Svarīgi, neraugoties uz apstākļiem, tomēr apmācīt jaunos operatorus, jaunos režisorus. Kinematogrāfs dzīvos. Bet, ja mums nebūs speciālistu, nekas neiznāks. Jo diletanti netaisīs kino. Kino veidos tikai profesionāļi. Tiem jaunajiem puišiem Kultūras akadēmijā, kuriem mācu operatora meistarību, esmu atgādinājis: jūs ceļaties no Latvijas, un Latvijas kultūra ir tas pamats, uz kura jūs turēsities, bet jūs nedrīkstat orientēt sevi tikai uz strādāšanu Latvijā. Jums jāsaprot, ka nāksies sekot Jānim Doredam - ar savu izpratnes un meistarības bagāžu vajadzēs apgūt plašo darba lauku visā pasaulē."

Par nopelniem Latvijas valsts labā Kalvis Zalcmanis 2000. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, 2020. gadā saņēmis Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā.

Kristīne Matīsa, kinovēsturniece

MEDIJOS:

"Man dokumentālais kino ir devis visu" (intervē Armīns Lejiņš, žurnāls Māksla 12/1993)