Andrejs Apsītis

Andrejs Apsītis dzimis Jaroslavļā (Krievijā), bet audzis un skolās gājis Rīgā – pēc Rīgas 25. vakara vidusskolas absolvēšanas (1963) studējis LVU Vēstures un filozofijas fakultātē (1963-1965), taču jau 1965. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijā par operatora asistentu un arī pēc augstākās izglītības devies uz Kinematogrāfijas institūtu (VVKI) Maskavā. 1973. gadā Andrejs Apsītis sāka patstāvīgu operatora darbu kinostudijā un šajā periodā iemūžināts filmlentē kā viens no kinostudijas jaunajiem censoņiem kinožurnālā Māksla 4/1973, kas veltīts Rīgas kinostudijas jubilejai. 1974. gadā Andrejs Apsītis saņēma kinooperatora diplomu institūtā, jau aktīvi filmēdams sižetus kinožurnāliem, kurus veidoja režisore Biruta Veldre, Apsīša studiju biedrene Rūta Celma, Laima Žurgina un citi režisori, bet īpaša sadarbība operatoram Apsītim izveidojās ar ekspresīvo un nacionālajā kultūrā ieinteresēto režisoru Ansi Epneru. Pirmkārt, Andrejs Apsītis, acīmredzot attīstīdams savu studiju laika interesi par vēsturi, ar lielu entuziasmu veidoja filmas, kuru pamatā ir vēsturiski arhīvu materiāli, tādā veidā gan kā operators, gan vēlāk arī kā režisors būtiski un novatoriski attīstot mācību filmu un populārzinātnisko filmu žanru, kas līdz tam tika uzskatīts par formālu un neinteresantu darbalauku.  Tomēr otrkārt, Andrejs Apsītis jau kā operators pierādīja, ka prot radoši interpretēt arī „dzīvo" realitāti – piemēram, kopā ar Ansi Epneru veidotajā filmā Mihails Tāls. Pēc divdesmit gadiem (1980) operatora un režisora sadarbībā atklāts paņēmiens, kā parādīt ne tikai filmas varoņa, izcilā šahista un pasaules eksčempiona psiholoģisko portretu, bet arī domas kustību un laika ritējumu.

Jau 70. gadu beigās Andrejs Apsītis debitēja arī kā dokumentālā kino režisors, arvien mērķtiecīgāk pievēršoties kultūras mantojuma tēmām, kas iezīmējas jau vienā no pirmajām viņa filmām – Latviešu tautas kultūra XIX gadsimta otrajā pusē (1978). Sadarbojoties ar gudriem un nacionāli domājošiem scenāristiem un redaktoriem, režisoram Apsītim izdodas stāstīt par latviešu tautas kultūras personībām un norisēm, gandrīz vienmēr veiksmīgi izvairoties no padomju laikam obligātajām ideoloģiskajām nodevām, un lielākā daļa filmu, kas tolaik veidotas pēc LPSR Izglītības ministrijas pasūtījuma, ir vērtīgs izziņas materiāls arī 21. gadsimtā.

20. gs. 90. gados Andrejs Apsītis pievērsās administratīvam un organizatoriskam darbam, vispirms kļūstot par jaundibinātās Rīgas dokumentālo filmu studijas vadītāju dažādos amatos, pēc tam desmit gadus bijis Nacionālā Kino centra direktora vietnieks un vadījis filmu ražošanas un finansiālā atbalsta procesus (1998–2008). Nozīmīgs process, kurā līdzdarbojies arī Andrejs  Apsītis, ir Latvijas filmu nozares starptautiskās sadarbības aizsākumi, iestājoties Eiropas kopražojumu fondā Eurimages un programmā MEDIA (2002). Andrejs Apsītis strādājis arī Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvā, kur viņa nozīmīgākais ieguldījums ir pirmās arhīva audiovizuālo dokumentu datubāzes izveidošana, pārejot no manuālajiem katalogiem uz elektroniskiem resursiem.

2020. gada nogalē Andrejam Apsītim tika piešķirta Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes stipendija par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā.