Ansis Epners

Kinorežisors un operators Ansis Epners dzimis Rīgā un pirmos bērnības gadus pavadījis Miera ielas namā, par kuru vēlāk stāsta biogrāfiskajā filmā Esmu dzimis Rīgā (1995). Anša tēvs, Latvijas armijas kapteinis Ludvigs Epners, 1941. gadā tika apcietināts un miris izsūtījumā Noriļskā.

Skolas gados Ansis dzīvoja Mazsalacā, tur 1957. gadā pabeidza vidusskolu, bet pēc 26 gadiem atgriezās savā skolā, lai uzņemtu dokumentālo filmu Atbalss (1983). Tūlīt pēc vidusskolas absolvēšanas Ansis devās uz Rīgu un iestājās Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, pamazām ļaujot izpausties visiem saviem daudzveidīgajiem talantiem un interesēm. Paša vārdiem runājot, viņš „gribējis visu - fotografēt un gleznot, spēlēt šahu un teātri, mest šķēpu un dzejot, sacerēt aprakstus un stāstus, muzicēt un diriģēt...». Dažās no šīm nodarbēm iegūti arī taustāmi rezultāti – šahā un šķēpa mešanā Ansis Epners sasniedza II sporta klasi, studiju laikā piedalījās Jauno autoru seminārā un režisēja  jauniešu dzejas teātra izrādi, sāka nodarboties ar žurnālistiku un pat gandrīz pusgadu pavadīja Atlantijas okeānā, strādājot par matrozi siļķu zvejas ekspedīcijā.

Pēc studijām Ansis Epners 1962. gadā sāka strādāt par redaktoru Latvijas Televīzijā, bet 1969. gadā pārcēlās uz Rīgas kinostudiju, kur 1970. gadā debitēja dokumentālā kino režijā ar neparasto īsfilmu Dzīvs (1970), paralēli papildinot profesionālās zināšanas Augstākajos režisoru kursos, ko absolvēja 1971. gadā. Vairāk nekā 20 gadus Ansis Epners strādāja kinostudijā, un daudzveidīgās intereses mudināja viņu veidot filmas par ļoti dažādiem tematiem – gan par sportu, gan Latvijas kultūru un vēsturi, gan aktuālām sociālajām problēmām. 1979. gadā Ansis Epners uzņēma pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu Četri meklē miljonu un uzreiz saņēma savu pirmo Lielo Kristapu – balvu gada labākajai dokumentālajai filmai. Vēl vienu dokumentālo Kristapu Ansim Epneram atnesa lielfilma Es esmu latvietis (1990), un arī Epnera vienīgo aktierkino mēģinājumu, ilgus gadus loloto un Alberta Bela romāna iedvesmoto darbu Būris (1993) Lielā Kristapa žūrija atzina par gada labāko spēlfilmu. Epners vēl arī divreiz saņēmis Lielā Kristapa balvas kā gada labākais dokumentālā kino režisors (par Sergejam Eizenšteinam veltīto diloģiju 1978. gadā un par Četri meklē miljonu 1979. gadā), un vienreiz – kā labākais dokumentālā kino operators par videodienasgrāmatu No Everesta līdz paradīzei (1998).

Savu 50 gadu jubileju 1987. gada 26. oktobrī  Ansis Epners svinēja ar neparastu akciju – izturības skrējienu 50 kilometru garumā kopā ar draugiem un kolēģiem –, uztverot šo jubileju kā „robežsituāciju, kad jāizsver, ko tu vēl vari paspēt izdarīt no tā, ko ir vērts izdarīt." Skrējiena trasi iezīmēja 86 simboliski ceļa stabiņi – visu līdz jubilejai uzņemto Epnera filmu nosaukumi.

Jau 1991. gadā Ansis Epners nodibināja pats savu kino un video studiju AVE, bet dažus gadus vēlāk bija starp Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājiem un sāka mācīt jaunos kinorežisorus, atklājot sevī pedagoga talantu, ko augstu vērtēja viņa studenti. Arī pats Ansis Epners 1997. gadā ieguva  mākslas zinātņu maģistra grādu un 1998. gadā kļuva par profesoru, šajā pašā laikā bija arī Latvijas Kinoproducentu asociācijas prezidents (1993-1997).

Tuvojoties gadsimtu mijai, Ansis Epners atklāja sev pasaules apceļošanas valdzinājumu un visur brauca ar kameru, pārvedot mājās „video-dienasgrāmatas", kas pārtapa filmās. Tomēr vienlaikus viņu sāka mākt smaga slimība, un 2003. gada 1. aprīlī Ansis Epners pēdējoreiz tikās ar saviem studentiem, piekodinot viņiem, ka ikvienam režisoram ir „jāatrod savs kods".

MEDIJOS:

"Anša Epnera būri" (Dita Rietuma intervē Ansi Epneru spēlfilmas Būris uzņemšanas laikā, Diena / SestDiena, 7.11.1992.)

"Anša Epnera cepures un būris" (50 gadu jubilejā Ansi Epneru intervē Sarmīte Ēlerte, Literatūra un Māksla, 23.10.1987.)

"Apzināta nepieciešamība vai Vēlreiz par Ansi Epneru" (M. Baškere, žurnāls Kino 8/1976)

"Ansis Epners. Biogrāfija skaitļos" (Padomju Students, 3.11.1961.)